Tikko Latvijas popmūzikas ūdeņus nedaudz saviļņoja LTV raidījums “Kultūršoks”. Tika spriests par latviešu mūzikas kvotām radiostacijās, par eksporta tirgiem, par jaunās mūziķu paaudzes izglītošanu un ko tik vēl ne. It kā jau jauki, ka radio būtu vairāk latviešu mūzikas, taču uzreiz ir jautājums – kāda tā būs?
Vai kvotas nozīmēs arī daudzveidību un izvēli? Vai tas pavērs ceļu roka, alternatīvajai, džeza, instrumentālajai, folka un pat no meinstrīma nedaudz atšķirīgai popmūzikai – tātad, arī lielākam mūziķu pulkam? Vai tā būs iespēja radio dzirdēt novērtētos “Zelta Mikrofona” nominantus, no kuriem daļu klausītāji radioviļņos nedzird teju nekad?
Vai tomēr realitātē tas vienkārši nozīmēs vairāk skanējumu (un naudas) tai pašai vecajai, labajai popa spicei vairākās radiostacijās? Tādēļ, mūsuprāt, te būtu vietā parunāt pat par to, kā ir šobrīd – kā dažādai latviešu mūzikai ir iespēja trāpīt kaut vai sabiedriskā radio viļņos, lai tur atrastu klausītāju ausis.
Grupas JUUK pieredze:
2022. gadā aizsūtījām uz padsmit sabiedriskā radio e-pastiem dziesmu “Dzejnieks”. Kā jau daudzkārt, arī šajā reizē vairākus e-pastus Latvijas Radio serveris atmeta atpakaļ tehnisku problēmu dēļ. Adresāti no LR5 un vēl vairāki citi kārtējo reizi neatbildēja pilnīgi neko, lai gan kā dziesma, tā sūtījums bija noformēti atbilstoši visām šī radio mājaslapā publicētajām prasībām. Atbildēja vien daži interesenti, no kuriem Radio Naba vienīgie dziesmu ielika pastāvīgajā rotācijā un tā Nabas 2022. gada topā ieņēma pirmo vietu starp latviešu mūziķu skaņdarbiem.
Albums “Muļķa stabule”, kurā ir šī dziesma, ir nominēts dažādos topos un saņēmis augstu kritikas novērtējumu, piemēram, “Zelta Mikrofona” nomināciju kā labākais indie vai alternatīvās mūzikas albums un 1. vietu “Beehype” Latvijas topā (topu veido mūzikas žurnālisti no visas pasaules). Liktos – par ko cepiens interneta laikmetā?
Tomēr internets, lai arī ko daudzi stāstītu, joprojām nav galvenais mūziķu atklāšanas avots visai lielai publikas daļai (Latvijas Radio programmas nedēļā klausās aptuveni 775 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju*). Jā, ļoti daudzi joprojām izdzird savu jauno mūziku, atklāj sev izpildītājus tieši radio un TV. Un starp šiem cilvēkiem ir koncertu un festivālu rīkotāji, reģionu kultūras iestāžu darbinieki – dažādi cilvēki, kuri aicina mūziķus koncertēt un pelnīt. Kā mēs to zinām? Elementāri, viņi mums to pasaka, kad aicina spēlēt: “Hei, bija raidījums LR2, man jūs TĀ iepatikāties!” Un mēs arī esam bijuši tikai vienā (!) LR2 raidījumā – Roberta Buivida “Neformātā”.
Draņķīgākais aspekts – savējo būšanas.
Kad vaicājām par mūsu problēmu radio pietuvinātiem cilvēkiem, saņēmām “kādi jūs naivi” skatienus un skaidrojumus, ka ir taču jādibina privāti kontakti ar dīdžejiem, raidījumu vadītājiem, jo, halo, te visu nosakot attiecības. Un šajā brīdī mēs gribētu atgriezties pie Latvijas Radio kā pie valsts uzticamākā medija**, kuram ir diža misija, kura sakarā bieži izskanējuši tādi vārdi kā “latviešu mūzikas platforma”.
Vai atbildīgs un uzticams ir tas medijs, kurš jūs uzklausīs un sniegs atbildes vien tad, kad būsiet sadraudzējies ar vajadzīgo cilvēku? Kā būtu sastapties ar šādu attieksmi valsts iestādēs, VID, skolās un slimnīcās? Kāpēc ar to samierināties sabiedriskajā radio? Bet, lai radio nebūtu vienīgais, kam tiek (jo vispār jau mēs mīlam un klausāmies LR stacijas), izdarīsim arī mazu atkāpi LTV virzienā.
Kāpēc latviešu mūzikai nav vietas sabiedriskajā TV?
Liktos, kāpēc gan sūri grūti veidotos, nenormāli dārgos videoklipus nevarētu rādīt kādā īpašā raidījumā vai vismaz pauzēs starp pārraidēm. Galu galā, portālā LSM.lv Latvijas Televīzijai ir pat ne divi, bet veseli trīs kanāli. Taču realitāte ir tāda, ka vienīgais (!) regulārais Latvijas oriģinālmūzikai veltītais raidījums LTV ir šlāgerpārraide “Latvijas Sirdsdziesma”. Ja neskaita “Supernovu”, “Zelta Mikrofonu” un “Muzikālo banku” kā hepeningus reizi gadā. Starp citu, paldies Jānim Žildem, kurš arī jau pieminētajā “Kultūršokā” uzsvēra šo problēmu. Attiecīgi teju vienīgais veids, kā parādīties LTV, ir spēlēt kādā raidījumā “dzīvajā”.
Mums ir zināmi trīs šādi raidījumi – “Rīta Panorāma” (celies agrāk par gaiļiem un mēģini spēlējot neaizmigt), “Kultūrdeva” (celies normālā laikā un vari pajokoties ar Henrietu) un “Gudrs, vēl gudrāks” viktorīna pamatskolēniem, kur raidījuma beigās Grēviņš (paldies, Tom!) iedod skatuvi mūziķiem. Uz visiem Latvijas pop, rok, indie, hip hop, folk u.c. mūziķiem trīs raidījumi plus daži svētku koncerti. Visi šie raidījumi ir jauki un paldies viņiem par iespēju, tomēr tās visas ir TV studijas, kuru atmosfēra ir domāta raidījumam, nevis koncertam. Vienvārdsakot, LTV, saņemieties!
Raidījumu veidotāji, scenāristi, dīdžeji un žurnālisti – jums ir niša, iespēja, misija ieviest Zaķusalā vairāk raidījumu par latviešu mūziku.
Noslēgumā
Mums nav jautājumu par privāto radio attieksmi – viņu misija ir pelnīt saimniekam piķi, nevis spēlēt latviešu mūziku un balstīt latviešu kultūru. Tā ir cita saruna likumdošanas līmenī.
Taču Latvijas kultūras atbalsta misiju ir uzņēmies sabiedriskais medijs un mēs sagaidām, ka tas to pildīs atbildīgi. Ir jāsakārto saziņa un jāveido solītā platforma, ar kuru mūziķi var rēķināties. Platforma nozīmē kā minimums iespēju tikt uzklausītiem. Ja izdodas, tā ir iespēja tikt pie jaunām sadarbībām, koncertu piedāvājumiem, klausījumiem straumēšanas vietnēs (jā, saikne darbojas arī šādā virzienā).
Attiecīgi tā ir arī iespēja radio un televīzijai joprojām konkurēt ar straumētājiem jaunas mūzikas atklāšanā publikai, nevis tikai skriet pakaļ trendiem. Tā ir iespēja mazināt spiedienu uz finansējuma avotiem, jo dotu mūziķiem vairāk iespēju pelnīt pašiem. Vienkāršāk sakot - nedodiet mūziķiem naudu, dodiet medijus.
Ja šim rakstam - vēstulei izdosies iekustināt sastāvējušos ūdeņus un pavērt ceļu daudzveidīgākai mūzikai, esam pārliecināti, ka arī Latvijas muzikālā ainava gūtu iespēju kļūt daudz interesantākai gan vietējam, gan ārzemju klausītājam. Beigu beigās, tā ir iespēja veidot mūsdienīgas, atklātas, godīgas attiecības starp mūziķiem un medijiem.
2024.02.27.
