Valstī viss kārtībā - panki nav miruši

Teksts: Krišs Kāpostiņš
Foto: Artis Kančs

Jauns un nepieradināts, pirmo reizi organizēts plašākai publikai, bet ar acīmredzamu potenciālu kļūt par pasākumu, ar kuru simboliski sākas ikgadējā festivālu sezona Latvijā. Rokenrols, pankroks un avangards, naivuma caurstrāvots, pašu organizēts, bez lieliem sponsoriem un liekas maka atvēršanas uz katra stūra.

Savā pirmajā gadā organizētāji nav kautrējušies aicināt grupas, kurām tāpat, iespējams, šis bija pirmais koncerts festivāla formātā. Aspekts, ko vēlētos īpaši izcelt, jo tas liecina par vienu ārprātīgi svarīgu lietu vietējā alternatīvās mūzikas scēnā.

Proti, par spīti pandēmijas klusumam pasākumu jomā, par spīti slēgtiem klubiem, koncertvietām un pat mēģinājumu telpām, Latvijā tik un tā rodas jaunas grupas ar nepārvaramu vēlmi radīt, spēlēt, uzstāties un baudīt. Festivāls Forest pierāda, ka rokenrols ir pārvarējis iepriekšējo gadu grūtības un šķiet, panki nemirs nekad.

Pirmās dienas koncertus uz lielās skatuves uzsāka vien 2019. gadā dibinātā banda Despicable 100. Klasiski pancīgs rokenrols, ar kādu nevienu vairs nepārsteigsi, bet ņemot vērā grupas vecumu, iespējams, viņu interesantākās dziesmas vēl tikai tiks sarakstītas.

Turpinājumā - Calico, kuri jau izklausās pieredzējušāki un zina, kur likt odziņas savā mūzikā. Nejaukt ar tāda paša nosaukuma grupu no ASV, jo tas, ko viņi mums demonstrēja piektdien, absolūti neizklausījās pēc california country, kā tas būtu štatu gadījumā. Pie mums viņi spēlē metālā šķaidītu panku ar taurēm, pie kā uz nebēdu iztrakoties.

Savukārt personīgi pirmais atklājums šajā festivālā bija Hesychia, kā viņi paši par sevi saka - eksperimentāla metāla grupa bez robežām. Pērn radījuši savus pirmos ierakstus, šogad pienācis laiks pirmajiem festivāliem. Tumša, lielākoties instrumentāla mūzika, kas, vakaram pamazām satumstot, spēja radīt paralēlas realitātes apziņu.

Krietnu avangarda devu festivālam piešķīra daudziem jau labi zināmā alternative / indie rokgrupa Purple Negative, kas kāpa uz skatuves tūdaļ pēc saulrieta. Pamodināja mūs no sirreālā un šķiet, bija ar nolūku iekļauti programmā pirms igauņu Sibyl Vane. Ieteiktu grupām iepazīties personīgi un doties kopīgās tūrēs, jo tik tiešām saskan.

Sibyl Vane šķiet arī bija pirmās dienas grupa ar skaļāko un zināmāko vārdu, kas Latvijā uzstājušies vairākkārt. Šoreiz viņu koncertu pavadīja patiesa sirsnība, ko apliecināja arī vokālistes neskaitāmie „paldies” festivāla organizētājiem un visiem mums skatuves priekšā, kas tāpat bija sailgojušies pēc patiesa festivāla.

Tomēr vakara galvenā nagla sekoja tūdaļ pēc dejām - Zintnieks. Šī pasaules nostūra iezemieši nav zaudējuši saikni ar savu pirmatnīgo, kas joprojām ierakstīts mūsu pamatkodā. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka lielāko ļaužu masu pie skatuves pirmajā dienā nepulcēja skaļākais grupas nosaukums. Šamaniskais ceļš ir tas, kur raugāmies pēc mēness ausmas.

Otrās dienas rīts nāca pelēks, bet kad tas ir bijis šķērslis festivālā? Sīki smidzinošais lietus, šķiet, vēl vairāk satuvināja apmeklētājus, sākot no draudzīgās saspiešanās zem lielās telts Sarunu Intervālā ar Ulda Rudaka, Laura Ābeles, Raita Ābeles un Jāņa Altmaņa dalību, beidzot ar Kustību Atbrīvošanas un citām meistarklasēm pirms otrās dienas koncertiem.

Līdzīgi kā pirmajā dienā, arī otrās koncerti iekustās ar kārtīgu devu pankroka. Kā pirmie ar savu lādiņu uz skatuves kāpa grupa Gultņi, personīgi pieejot attiecīgajam mūzikas žanram. Studijā ierakstījuši vien divas dziesmas, jau spēj demonstrēt mazliet gudrāku panku, ja tā drīkst teikt, protams.

Ar katru nākamo grupu uz otrās dienas skatuves, mēs varējām dzirdēt arvien vairāk pieredzes. Kā nākamie - nesen piecgadi nosvinējusī blice Zona, kas kā paši apgalvo spēlē „nenoteikta apakšžanra rokmūziku”, efektīvi iesildīja publiku otrās dienas lielajam vārdam.

Inokentijs Mārpls. Nepārprotami pie sevis sapulcēja kā fanus un klausītājus, tā arī pārējos izpildītājus pasākumā. Brīvi un nepiespiesti demonstrēja savu milzu pieredzi pankroka neformālajā kustībā. Ar citu basģitāristu, bet ar to pašu nelokāmo attieksmi un vēstījumu. Mēs negaidījām neko mazāk.

Pēc pancīgās iztrakošanās, klausītājiem atkal bija iespēja baudīt ko niansētāku psihedēliskā roka grupas Advanced Blue izpildījumā. Es teiktu, ka līdz ar šo blici festivāls ieguva mazliet no hipijiskā - līdz ar pankiem arī puķu bērni joprojām plaukst mums līdzās.

Un kur rodami panki un hipiji, dzirdams arī grunge, par ko lieliski parūpējās vietējiem jau labi zināmie Nova Koma. Ja garāžroks var būt profesionāls, tad tādu mums viņi arī spēlēja. Joprojām avangarda caurstrāvots, bet jau noslīpēts un izpildīts ar attieksmi.

Šķiet, vistehniskāko sniegumu uz skatuves demonstrēja postroka trio no Rīgas - grupa Nostra, kas aprunājoties ar citiem apmeklētājiem bija viena no gaidītākajām blicēm pasākumā. Tumša un matemātiska kosmosa putekļu reverberācija ievadīja otro dienu pusnaktī, kad vasaras pirmais festivāls tuvojās jau noslēgumam.

Pēdējais izpildītājs, kuru redzējām uz brīvdabas festivāla skatuves bija Prāgā izveidotais tumšā ambienta projekts Vėlių Namai. Kad līdzīgi kā pirmajā naktī, varējām atgriezties pie mūsu pagāniskajām saknēm, šoreiz caur nāves, vientulības un gara pasaules tematikām.

Kopumā festivāls Forest bija tieši un precīzi tas, kas tiek gaidīts no šāda, pašu organizēta pasākuma bez sponsoriem un viņu noteikumiem. Tuvs, draudzīgs un personisks notikums, kurā saviem favorītmūziķiem vari pienākt tuvu, neievērojot kaut kādu sociālo distanci, ko tik daudzi pēc šiem pāris gadiem jau uzskata par pašsaprotamu.

2022.02.11.