Tev ir 30 minūtes, lai izstāstītu savu stāstu! Atskats uz "Tallinn Music Week 2021".

Ir pagājis laiks kopš 2021. gada Tallinas Mūzikas nedēļas, jeb TMW (Tallinn Music Week). Divās dažādās kladēs un pārdesmit sev pašam adresētos epastos sarakstīts ļoti daudz iespaidu, kurus ieguvu Tallinā septembra un oktobra mijā. Tomēr izvēlos rakstīt tikai no savas atmiņas, to, kas nosēdies un jau kļuvis par manu pieredzi. Katram mūziķim TMW bija dotas 30 minūtes, lai izstāstītu savu stāstu. Es jums 30 minūtēs izstāstīšu savu TMW stāstu.

Šī man nav pirmā TMW, vispirms atceros, kā pirms pieciem gadiem pa Tallinu steidzos no koncertvietas uz koncertvietu, no ballītes vienā aizskatuvē uz ballīti nākamajā. Kā diez būtu ja Rīgā varētu piedzīvot ko līdzīgu? Visas pilsētas labākās koncertvietas, klubi, kinozāles ir pilnas ar visdažādāko stilu mūziku, pilsēta ir pilna cilvēkiem, līdzīgi kā pie mums muzeju naktī vai Staro Rīga apmeklētājiem rokās ir programmiņa ar laikiem, grupu nosaukumiem un koncertvietu adresēm. Tu nopērc biļeti uz visu vakaru vai diviem un tik bizo kopā ar draugiem vai atsevišķi no vienas vietas uz nākamo apskatot vēl neredzētos bārus, vēl nedzirdētās grupas, vēl nepagaršotos nakts ātros ēdienus. Es laikam nepieminēju, ka TMW ir arī mūzikas industrijas profesionāļu konference kurā Eiropas festivālu organizatori meklē grupas saviem festivāliem, mūzikas izdevniecības meklē sadarbības partnerus, viedokļu līderi runā paneļdiskusijās, bet industrijas profesionāļi kam tā festivāla daļa ir svarīga jau sen to visu zina.

Tos 5 gadus atpakaļ TMW biju ekskursijā pa bijušo KGB kontrolēto viesnīcu, analogu mūsu viesnīcai Latvija. Kontroles centrā ar mikrofonu un vadu sistēmām, kur varēja noklausīties, ko runā katrā no istabām, par atraktīvās gides jokiem vienīgie nesmējās baltkrievu mūzikas žurnālisti, jo viņiem KGB metodes nav amizants stāsts no vēstures, bet joprojām ikdiena. Toreiz man vēl nebija nekāda priekštata, kas notiek Baltkrievijā, tagad jau mazliet ir. Arī šī gada festivālā žurnālistiem tika piedāvāta ekskursija, kaut kas eksotisks, raksturīgs tieši Igaunijai, un tā notika krievu aktierfilmai “Stalkers” veltītajā muzejā “TSOON” (igauņu valodā – zona), kurš iekārtots agrākajā bumbu patversmē blakus iecienītajam brūzim “Põhjala”. Ja brūzi var salīdzināt ar tādu palielāku Labieti, kas tirgo alu arī rūpnieciski pildītās bundžiņās, tad blakus esošu elektroniskās mūzikas klubu HALL nevajadzētu salīdzināt ar mūsu ONE ONE, bet drīzāk HALL tiešo iedvesmas avotu – Berlīnes leģendāro klubu Bergheim. Gara rinda un būdīgi apsargi ārpus rūpnīcas bijušās ēkas, vairākas zāles ar dīdžejiem, trepes, slepenas pīpētavas, labirinti, kabūzīši un skapīši, kur uz brīdi mazākās vai lielākās grupiņās kluba apmeklētājiem nozust no apkārtējo acīm. TMW nedēļā klubā HALL notika gan nozīmīgākie diskusiju paneļi, gan filmu seansi, gan noslēguma vakara reivs.

Režisora Andreja Tarkovska “Stalkera” muzejā Lietuvas un Latvijas žurnālisti tīksminās, ka atpazīst uz bunkura sienām pēc Padomju Savienības sabrukuma, bet pirms muzeja ierīkošanas sarakstītās rupjības krievu valodā un biezā stikla graņonkas, kurās tiek pasniegta uz vecām avīzēm servēta melnā tēja ar cukuru, ko uzdzert marmelādei un prjaņikiem. Portugāļu un britu žurnālisti vairāk uzmanības pievērš kartei pie sienas, kurā atzīmētas visas Igaunijā filmētās “Stalkera” lokācijas – galvenokārt rūpniecības rajonos starp Tallinu un Narvu.

Māsas ar tranzistoriem
Noteikti neesmu eksperts par sieviešu līdztiesības jautājumiem mūzikā, tāpēc tieši šī gada festivāls sniedza vairākus jaunatklājumus. Sabīne Moore, kas mazāk kā diennakti iepriekš uzzināja, ka viņa uzaicināta aizpildīt Evijas Vēberes atstātais tukšais koncertlaiks, jo Evija nevarēja ierasties, visai Latvijas delegācijai ieteica noklausīties lietuvietes Monikazes priekšnesumu. Kompis un kontrolieri, mati copēs jeb kosmosa bulciņās (man ir māsa, tāpēc zinu, kā tās sauc), smagi bīti, pie kuriem maz bija tādu, kas spēja nedejot un tam pa virsu, lai Monikaze mūzika padarītu vēl vairāk par savu, īsi maigas balss dziedājumi pie mikrofona, vietām Todd Edwards mikrosamplu stilā. Pēc Monikazes koncerta Sabīne sākumā mierīgi, bet pēc papildjautājumiem jau dusmīgi skaidroja, ka viņasprāt ir fundamentāla nevienlīdzība un nelabvēlīga situācija elektroniskās mūzikas pārstāvēm sievietēm, salīdzinot ar vīriešiem. Man gan šķita, ka jebkurš var paņemt laptopu un taisīt mūziku, un ja nav kāds īpašs tērps vai iesaistīta balss, es pat mūzikas autora dzimumam nebūtu pievērsis pārāk lielu uzmanību. Viedokļu apmaiņas iedvesmots nākamajā dienā kā savu pienākumu uzskatīju izglītoties un apmeklēt paneļdiskusiju par sieviešu lomu elektroniskajā mūzikā. Sākumā man šī diskusija šķita tāda mazliet čīkstīga, jo šķita, ka tās pašas problēmas varētu būt arī vīrietim, kurš ir industrijā, tas ka jāraksta daudz epastu, un festivālos vienmēr tiek izvēlēti katras jomas vislabākie pārstāvji. Bet tad sapratu, ka nav svarīgi, vai man tā šķiet čīkstīga, jo tas panelis nemaz nav adresēts man, bet gan meitenēm, kas nodarbojas ar elektroniku un kam šīs tiešām ir aktuālas problēmas. Bet kad kāda paneļdiskusijas dalībniece stāstīja, cik ilgs laiks pagāja, lai atrastu sievieti - māstera inženieri, kas nomāsterētu viņas albumu, tas gan man lika aizdomāties – tādu salikumu es pat iepriekš nebiju dzirdējis. Daudz saturīgas informācijas sniedza Johanna Meriha (Johann Merrich), kas Itālijā sarakstījusi grāmatu par sievietēm elektroniskās mūzikas vēsturē.

Taču absolūti transformējošu pieredzi man sniedza filmas “Sisters with transisors” noskatīšanās, kas sekoja uzreiz pēc paneļdiskusijas.

Filma nav par apspiesto sieviešu neapskaužamo situāciju vīriešu dominētajā elektroniskās mūzikas pasaulē, bet gan aizraujošs stāsts, kas Lorijas Andersones balsī vēlreiz izstāsta daudziem pazīstamo elektroniskās mūzikas tehnoloģiju vēsturi, bet šajā stāstā izmantojot tikai varones sievietes. Es uzsvēršu “visu tehnoloģiju vēsturi”, tas bija pietiekami visaptverošs naratīvs, kas iekļāva svarīgākos elektroniskās mūzikas pagrieziena punktus: Klāra Rokmore (Clara Rockmore) – pirmais tūrējošais elektroniskais mūziķis, pirmais pilnībā elektroniskais filmas skaņu celiņš komerciālai filmai, komponiste Bebe Barron. Komponistu savienībā, gan bija dubultliela pretestība, vienlīdz problemātiski bija pieņemt elektronisko mūziku, kā mūziku un arī sievieti kā komponisti, tāpēc lai samierinātu komponistu savienību filmu studijai bija jāraksta “Electronic tonalities by Bebe Barron”, filmas skaņu celiņu arī neizvirzīja Oskaram, jo tas neskaitījās mūzika, bet gan ”elektroniskās toņkārtas”. Cilvēks, kas parādīja sintezatoru nevis kā neveiklu dažādu pazīstamu skaņu imitatoru, bet patstāvīgu instrumentu ar savu raksturu, Vendija Karlosa pārdeva miljoniem “Switched on Bach” ierakstu, kur izpildīja Baha skaņdarbus uz instrumenta, kuru Bahs tāpat kā klavieres savas dzīves laikā nav redzējis - moog sintezatora. Lūk, tādas ir māsas ar tranzistoriem. Un tādu māsu filmā ir daudz.

Kas vēl festivālā tika runāts
Visinteresantākās un aktuālākās paneļdiskusijas notika jau pieminētajā HALL, “Svetas bāra” uzturētājs, kurš uz Tallinu pārcēlies no Apvienotās Karalistes, zemākās balss, kādu esmu dzirdējis, īpašnieks uz jautājumu: “Kā ir izdevies izveidot bāru, kurā labi jūtas gan Tallinas igauņi gan krievi?” atbild, ka tas vispār nav bijis apzināts mērķis. Viņš uzskata, ka mūsdienu pilsētās, kur aizvien vairāk cilvēku dzīvo atsevišķi, mazos dzīvokļos, bārs kļūst par dzīvojamās istabas aizvietotāju, vietu, kur satikt cilvēkus, kurus pazīsti. Bāru regulāri apmeklē ārzemju studenti, reizēm tajā notiek arī seksuālo minoritāšu pasākumi, un interesants novērojums, aizvien biežāk cilvēki nāk uz bāru, bet nedzer alkoholu, viņi varbūt paņems tēju vai limonādi un ļoti labi pavadīs vakaru, klausoties muzicējošas grupas un sarunājoties, un tie vairs nav nekādi eksotiski izņēmumi, bet pilnīgi normāls bāra lietošanas veids. Šai sarunai uzreiz sekoja saruna “Dirty Years of Dancing – from post-soviet to fluid future” (Deju netīrie gadi, no pēcpadomijas uz plūstošo nākotni). Tallinas krievu (DJ Kuldon) un Tallinas igauņu (Anders Melts) izcelsmes dīdžeji, kas īpaši aktuāli bija 90. gados, abi lepojas, ka viņu disenes bija revolucionāras, jo pirmās, uz kurām nāca līdzīgs skaits igauņu un krievu apmeklētāju. Līdz tam un vēl pat līdz šodienai daudzi pasākumi bijuši ļoti segregēti. Pat elektroniskās mūzikas stili bija skaidri sadalīti, kādā valodā runājošai subkultūrai ir transs, un kādai bungas un bass. Lietuvietis Vidmants Čepkausks (Vidmantas Čepkauskas) pārspridzināja šo 90. gadu nostalģijas burbuli, sakot, ka viņam nav nekādu pārspīlēti pozitīvu atmiņu par deviņdesmitajiem. Vidmants uzskata, ka elektroniskā mūzika Lietuvā vēl nekad nav bijusi tik daudzveidīga, aktīva un interesanta, kā tā ir šobrīd. Viņš arī necik nejūtas kā postpadomju cilvēks, viņš to neattiecina uz sevi un nejūt nekādas kulturālās saites ar, teiksim, Kirgizstānu. Šāds skatpunkts uzkurināja Dānijā uzaugušo Padomju Savienības diplomāta dēlu Stepanu Kazarjanu (Stepan Kazaryan), kurš rīko TMW analogu Maskavā – Moscow Music week un muzikāli daudzveidīgo Krievijas mūzikas festivālu ”БОЛЬ”. Viņam bija skaļi un skarbi vārdi sakāmi: “Nav svarīgi, kā katrs no mums grib vai negrib justies, bet realitāte ir tāda, ka katram vidējam rietumeiropietiem joprojām viss, kas ir uz Austrumiem no Vācijas robežas ir tikai neizglītoti urlas, kuru vienīgā kultūra ir treniņtērpi un bandītu runasveids, un to, ka šāds skatpunkts tiešām eksistē, var novērot grupu Tommy Cash un Little Big panākumos, kas uz šī stereotipa ekspluatācijas Rietumos izveidojuši savu karjeru.” Diskusijas moderatore, HALL kluba vadītāja, igauņu un itāļu izcelsmes Elena Natāle piedāvāja ļoti interesantu domu – nav svarīgi, kā tieši šis reģions tiek nosaukts, “varam sevi saukt par post-post-soviet vai kādā vārdā vien vēlamies, bet kaut kāds vārds ir vajadzīgs, jo klubu kultūrā, piemēram, Itālijā ir liekāka iespēja ka Tev nozags mobilo telefonu nekā izdzirdēsi svaigu un aizraujošu elektronisko mūziku, kamēr tas, kas notiek Baltijas valstīs, Maskavā, Sanktpēterburgā, Austrumeiropā, šobrīd ir pārāk interesants, lai to kaut kādā vārdā tomēr nenosauktu.” Biit Me Riga Record Store, plašu veikalu Rīgā, un arī Tallinā, pārstāvis DJ Charch no Gruzijas, kurš dzimis jau krietni pēc Padomju Savienības sabrukuma, vispār nespēj un nemaz necenšas izsekot sarežģītajām politiskajām pašidentitātes definīcijām, kas tika pārskatītas diskusijas laikā, viņam svarīgākā nav robeža starp dažādu reģionu klubu mūziku, bet gan starp klubu dzīvi un dzīvi ārpus tās. Viņam ārpusē pasaule ir agresīva, skarba un pieprasa no tevis būt mačo, kamēr jebkurā pasaules vietā elektroniskās mūzikas klubs būs [4] vieta, kur cilvēks var atbrīvoties un kļūt par to, kas viņš patiesībā ir. TMW kaut kā spēj izvairīties no klišejām un sarunas notiek pa īstam, satiekoties tiešām dažādiem skatījumiem uz mūziku, tehnoloģijām, politiku un sabiedrisko domu.

Bet kas ar mūziku?
Blakus paneļdiskusijām, neformālām sarunām, ballītēm un ekskursijām Tallinas Mūzikas nedēļā bija arī mūzika. Fokusēšos uz vienu konkrētu vakara programmu. Festivāla pēdējā dienā bārs Winkel ar divām mazītiņām skatuvēm bija atvēlēts latviešu kūrētai “Skaņu mežs” programmai. Viena skatuve bija otrajā stāvā tādā kā Vācu bruņinieku sanāksmju telpā, bet otra šaurā, caurstaigājamā puspagrabiņā, kas rīdziniekiem varētu atgādināt vecā kroga “Aptieka” pagrabu. Neskatoties uz šāurajām telpām un to, cik šaurai publikai ir mērķēta “Skaņu mežs” programma, atnākuši bija tiešām visi: gan pati TMW vadība, Maskavas mūzikas nedēļas cilvēki, lielākā daļa festivālā klātesošo žurnālistu un, protams, visi žurnālisti no Latvijas.

Programmu atklāja Aleksandrs Aleksandrovs no grupas Nikto ar savu solosetu. Jau pats sets šķita ļoti aizraujošs, daudz izmantots lūperis, un ģitāra tiek izmantota gan kā ritmisks, harmonisks, melodisks un noskaņu instruments. Pāri visam Aleksandrs raidīja ļoti izteiksmīgus, gandrīz tautiskus dziedājumus krievu valodā un trompetes taures. Aleksandrs parasti savos koncertos nav runīgs, bet šoreiz viņš pēc koncerta beigām paskaidroja, ka viss tikko 30 minūtēs notikušais, dramaturģiski pilnvērtīgais un ar himnisku kulmināciju noslēgtais priekšnesums esot bijusi ideomātiskā improvizācija. Dereka Beilija (Derek Bailey) improvizācijas veids, kurā melodijas un teksti rodas konkrētajā brīdī uz vietas, skatītāju klātbūtnē. “Es atveru acis un ielaižu visu pasaules sarkasmu sevī,” pa taisno no zemapziņas klausītājiem dziedāja Aleksandrovs.

Turpinājumā pagrabiņā savus daudzus desmitus elektroierīču bija uz galda lielā mudžeklī sakrāvis duets no Itālijas L’impero della Luce, kurā kopā ar puisi spēlēja meitene, kas iepriekš bija prezentējusi savu grāmatu par sieviešu lomu elektroniskās mūzikas vēsturē. Koncerta pustumsā dueta dalībnieki uzstājās ar serbu komponistes izgudrotu instrumentu, kas sastāv no vairākām elektriskām spolēm ar pastiprinātāju. Tuvinot šo instrumentus dažādiem sadzīves elektronikas priekšmetiem, klausītājiem bija iespēja sadzirdēt, kādu elektromagnētisko starojumu katrs no šiem priekšmetiem rada. Spuldzītei, mazam lampu televizoram, ventilatoram un elektriskajiem mūzikas instrumentiem, katram ir unikāls elektomagnētiskais starojums, un klausītājs izmantojot dzirdi tuvināti apgūst jaunu, līdz šim nepiemitušu maņu.

Tonoptik no Krievijas bija ļoti gatavojušies. Meitene tērpta melnā un ar lielu melnu platmali pāri acīm, čalis hudijā atgādināja IT administratoru. Priekšnesums ilga precīzi 30 minūtes, sākums bija ar meitenes vārdiem klusumā “start” un sākās trokšņaina elektronika, kuru pavadīja melnbaltas vizualizācijas, kas automātiski pieskaņojās mūzikas ritmam, frekvencēm, skaļuma līmenim. Pēc kādām 10 minūtēm meitene vispirms noņēma cepuri, tajā mirklī pieauga arī skaņu intensitāte, vēl pēc 10 minūtēm rudmate ar vasarraibumiem noņēma arī apmetni, atsedzot plecus un palielinot mūzikas intensitāti vēl vairāk. Precīzi 30. minūtē meitene mikrofonā pateica “stop” un visas reibinošās gaismas un skaņas pēkšņi pazuda, priekšnesums bija beidzies.

Foto no Tonoptik uzstāšanās:

Vislabāk šovkeisiem (showcasing, šeit: savu spēju apliecināšana, parādes uzstāšanās) piemērotās vietas ir tādas, kurās ir divas skatuves, kad viens priekšnesums beidzas, nākamais mākslinieks jau ir sagatavojies, un skatītājiem tik vien kā jāuzkāpj pa trepēm un var piedzīvot jaunu pieredzi. Jāsaka godīgi, kad kāpu pa trepēm uz Signa Libra koncertu, tā bija jau trešā diena, kad nemitīgi tiek skatītas jaunas un jaunas grupas, iepazīti cilvēki, klausītas paneļdiskusijas un naktis pavadītas reivojot, nogurums nu jau uzstājīgāk klauvēja pie pagalma durvīm. Bet kad nonācu Signa Libra muzikālajā pasaulē, notika kaut kas patiešām maģisks. Es redzēju, ka viss Tonoptik tehniski sarežģītais vizuālais priekšnesums nobāl Signa Libra vienkāršā melnbaltā džempera ar optisko ilūziju priekšā. Sākumā man prāts vēl gribēja skriet uz visām pusēm, “kāpēc tā mūzika nekur neiet? Kaut kur vajadzētu skriet, jāsteidzas, kaut ko taču atkal tūlīt nokavēšu”, līdz saprotu, ka jāskrien vairs nav nekur, šī ir tā laimīgā vieta, kur beidzot var apstāties. Tik patīkamu un vienlaikus neuzbāzīgu, nelecīgu skaņu virknējumu es ļoti sen nebiju dzirdējis. Vienu brīdi man tas atgādināja “Dienvidparkā” redzēto parodiju, ka Ziemassvētku svinēšana var aizskart citu reliģiju bērnus, tāpēc bērnu ludziņā izmanto Filipa Glāsa instrumentālo mūziku. Signa Libra mūzika vislabākajā iespējamā veidā realizē šo ideju, jo neizmanto konkrētu valodu, pielieto tikai un vienīgi ausij patīkamus toņus, viņai nevar pārmest ne piederību kādai nacionalitātei, ne kādam kareivīgam mūzikas vai politiskās pārliecības virzienam. Sākumā šķiet, ka mūzika ir kā mierīga pastaiga saulrietā gar jūru, bet pēc tam tu sāc dejot pats ar sevi. Tā mūzika varētu būt nākusi kaut vai no Marsa, tās klātbūtnē ir patīkami vienkārši būt.

Foto no Signa Libra uzstāšanās:

Grupa “Matadata” ar punktu aiz katra burta ir latviešu komponista Toma Auniņa soloprojekts. Dave Smith sintezatora raudoši polifoniski analogās skaņas kopā ar brutāli neiejūtīgiem elektroniskiem bītiem. Jau tā draudīgajai mūzikai papildus maskulīnu agresivitāti piešķīra aktieris Kaspars Dumburs, kurš pusi koncerta ar mikrofonu un mikrofona vadu rokās pinās cauri publikai, signalizējot, ka pat drošajās skatītāju vietās neviens nevar justies droši un mierīgi. Lai cik daudzsološs bija uzstāšanās sākums, mazu vilšanos sagādāja Dumbura vokālais sniegums, deju soļi cauri skatītājiem bija pārliecinoši, bet viņa balss cauri daudzajiem Auniņa uzliktajiem efektiem nespēja izlauzties, (zinu, ka Kasparam ir ļoti laba un spēcīga balss). Laikam izklausīšos pēc nīgra opja, atceroties, ka tālajā 2007. gadā grupa 1/2H 1/2W ar to pašu Auniņu pie trokšņu pults un pilnīgi tumšā Depo ar vienu pašu stroboskopu Viesturs Vīgants uzkāpa uz galda un mikrofonam, kuram bija saslēgti tūkstoš dīleji, reverbi un kompresori, spēja izbļaut cauri savu dvēseli. Šoreiz bija stilīgi, bet katarse netika sasniegta. Pēc koncerta Auniņš dusmojās, ka pusstunda viņam esot par maz, lai aizvestu publiku tajās dzīlēs, kur viņš tiešām to vēlētos. Ar interesi sekošu, kā “Matadatas” dzīvās uzstāšanās attīstīsies nākotnē.

Igaunis Marts Avi ir no paaudzes, kas uzaugusi ar YouTube, viņš varēja pielipināt no tā visa
sev vislabāko: izskatās un uzvedas kā Jarvis Kokers, balss un aranžijas kā Tears for Fears, tumšums kā Skotam Vokerim un Bovija albumam Darkstar. Turklāt viņš viens pats spēj paņemt ar savām ekstravagancēm visu pārpildītās zāles uzmanību. Runājot par praktiskumu, šis mākslinieks noteikti var aizbraukt uz koncertu ar velosipēdu un mugursomu. Viens laptops vizualizācijām, viens sampleris, caur ko tiek atskaņotas apakšas, otrs efektu pedālis balsij. Uz trompetes solo Marts Avi nokrīt zemē un pats sev pilnīgi absurdi atskaņo ierakstītus aplausus, kaut zāle jau ir sajūsmā un cenšas šos aplausus pārspēt ar savējiem. Visas dziedātāja kustības pavada mistika “Twin Peaks” stilā. Spēlējas ar mikrofona kātu kā Deivids Bērns koncertfilmā “Stop Making Sense”, pēc tam sāk to dauzīt kā Throbbing Gristle agrīnajos ierakstos. Šķiet, pats Marts to visu dara tiešām dabiski, bet vienlaikus arī apzinās, cik viss viņa performancē redzamais ir internetā atrodamu atsauču atsauce. Lai paturpinātu bezmiega nakšu pie datora ekrāna noskaņu, vizualizācijās pamīšus nesaprotamā kārtībā atskaņo multenes par bruņurupučiem nindzjām, bītliem un vecas, melnbaltas samuraju filmas.

“Skaņu meža” programmu Winkel mazajā pagrabiņā noslēdza +K+M+B. Vizuāli vispatīkamākais iekārtojums, jeb scenogrāfija, bija radīts ar tādu rūpību, kādu neviens cits mākslinieks šim pagrabiņam nebija pievērsis. Viendabīgi tumši lillā gaismas, trīs dzeltenas banānu maskas ar caurumiem sirsniņu formā, lai Kristians Brekte var redzēt, kas notiek viņam apkārt un saredzēt pergamentu, no kā lasīt svētos rakstus. Neuzmanīgs skatītājs varētu nodomāt, ka šie vīri ir uzvilkuši kukluksklana maskas. Arī septiņžuburu Dāvida svečturis ar svecēm, āža galvaskauss, viduslaiku mūzikas instrumenti un skeleta roka, kas pēc līdzīga principa ar itāļiem L’impero della Luce, tuvināta elektriskiem objektiem, radīja specifiskas skaņas, tikai šeit mūziķi tuvināja skeleta roku klausītājiem, kā no aizkapa dzīves cenšoties saprast, kas gan ir šie sanākušie cilvēki. Vācu meitene no Hamburgas, kas piestrādāja TMW, bija sašutusi, viņai nepatika +K+M+B blīvais un lecīgais simbolisms. Beidzot, es nopriecājos, ka redzu arī kādu, kurš tā jūtas (sašutušie ir nepieciešama mākslas performances daļa), jo lielākā daļa skatītāju ar platu smaidu noraudzījās lustīgajā Helovīna ballītē, kuras scenogrāfija bija tik izdevusies, ka tas, kas notika muzikāli, bija tikai patīkams bonuss.

Foto no +K+M+B uzstāšanās:

Raksta autors: Linards Kalniņš

Fotogrāfijas: Uldis Rudaks (privātais arhīvs)

Rakstā neizmantotā literatūra:
Aiga Leitholde Latvijas Sabiedriskajam medijam [1]:
https://www.lsm.lv/raksts/kultura/muzika/pastradat-lai-labi-paballetos-atskats-uz-tallinas-muzikas-nedelu.a424299/;
Uldis Rudaks Dienai [2]:
https://www.diena.lv/raksts/kd/muzika/igauni-vienmer-soli-prieksa.-kaitinosi-bet-fakts.-atskats-uz-tallinas-muzikas-nedelu-14269016;
Kaspars Zaviļevskis delfiem.lv [3]:
https://www.delfi.lv/kultura/news/music/rasols-ar-zemenem-tallinas-muzikas-nedelas apskats.d?id=53647529&fbclid=IwAR04tna7gPYDWmuwM2yZe-NwwAgerTJxr3ZBKAEvWhgl-H1Hvjb0NCS-AFc;
Normunds Vucāns intro.lv [4]
https://intro.lv/apskati/festivala_apksats_tallinn_music_week_2021?fbclid=IwAR3v2N2kl3iqgzTAe_Kr6kEwVmRJRUwcDkcphDrYKspYtrs9ey3vGcLtS4;
Toms Treibergs Latvijas Radio [5]:
https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/kulturas-rondo/iespaidi-un- komentari-pec-tallinas-muzikas-nedelas.a150087/.